Mans Parīzes rudens 2. daļa

PASAKA PAR PARĪZI un BON IVER…

Piektdiena, 28. oktobris

Pitchofrk festivāla dēļ, piektdien tādas īstas vakariņas nemaz nesanāca. Tomēr kā patīkams pārsteigums izvērtās brokastis – it kā klasiskas franču (kruasāni), bet tai pat laikā –  nedaudz kā mājās (Innocent Cafe) un Itālijā (kafija). Meklējot brokastu vietu pavisam nejauši uzgājām vietājai Illy kafejnīcai, un kā labas kafijas mīļotāji viennozīmīgi devāmies iekšā.

Krusāni bija tādi, kādiem tiem Francijā jābūt – mandeļu, ar džemu un klasiskais sviesta. Mans favorīts – kruasāns ar izteikto sviesta garšu. Un cafe latte - kā vienmēr – labākās, ar maigākajām putām un pienu. Arī interjers kā mūsu pašu Innocent Cafe – spilgts un moderns. Uz sarkanajām sienām izkārtas melnbaltas fotogrāfijas, virs galda – eleganta apgleznotu espresso tasīšu kolekcija. Spraigajā darba dienas sākumā, daudzi šeit ieradušies, lai pastrādātu (ar saviem laptopiem), un kamēr esam šeit, manāms, ka šo vietu iecienījuši arī paši itāļi (kas noteikti ir laba zīme!). Pasakām au revoir un dodamies muzeju apgaitā. Vēlāk pēcpusdienā iegriezāmies veikaliņā pēc bagetes, gardiem sieriem un vēl šā tā, jo zinājām, ka vakariņas naktī pēc festivāla , kas beidzās ap plkst. trijiem, būs jāsagādā pašiem.

Sestdiena, 29. oktobris

Brunch un Bon Iver

Ko Jūs teiktu par sestdienas brunch 30m augstas klints virsotnē, uz saliņas parka vidū? Kur gan vēl šāds skaistums ir apvienojams ar gardām delikatesēm, ja ne Parīzē. Ja dodies uz Parīzi, silti iesaku apmeklēt Parc des Buttes Chaumont, kas atgādina 19.gs. Disnejlendu – mākslīgi uzbūvēts ūdenskritums un sala, visdažādākās un krāšņākās koku, krūmu un ziedu šķirnes. Pavasarī te bija skaisti, bet rudenī… arī elpu aizraujoši, jo parks izskatās kā ar viskrāšņākajām krāsām pārliets. No torņa pašā klints galā paveras burvīgs skats uz pilsētu, un tad uz brīdi šķiet – esi pasakā. Parīzieši te skrien, spēlējas, lasa grāmatas un pusdieno – ko nu kurais.

Sibillas templis - vieta, kur brokastojām

Kopā ar draugiem – Lauru un Feriju – radījām improvizāciju par vēlo brokastu galdu turpat klints virsotnē. Izvēloties šo vietu brokastīm, gan nokļuvām pāris tūristu fotogrāfijās, no kuriem daži ar izbrīnu vēroja, citi – silti pasmaidīja. Un tiešām – diviem mīlošiem pāriem taču Parīzē ir vienalga, ko par viņiem domā, jo šī pilsēta pieder  mīlestībai!

Skats uz Parīzi. Tālumā - Sacré-Coeur

Baudījām mēs  visu ko no vietējās maiznīcas un veikaliņa : svaigi ceptu un kraukšķīgu bageti, foie gras (bez tās nekur!), pildītas olīvas, Francijai tik raksturīgās šokolādes (pain au chocolat) un rozīņmaizes (pain aux raisins), šķiņķi, mīkstu jo mīkstu kamambēru utt. Īpaši garda bija pirmā šī gada panettone – liels bija prieks to ieraugot augstu veikala plauktā. Un, protams,  nekas šajā sajūtu un baudu kombinācijā neiederas labāk kā īsts franču šampanietis. Šoreiz –  Charles Lafitte – no vīna darītavas Épernay reģionā, pašos Francijas ziemeļos.

Franču gardumi!

Pēc tik bruvīga dienas iesākuma nevaru nepieminēt tās nobeigumu, mana 2011. gada favorīta mūzikā – Bon Iver – uzstāšanos Pitchfork Paris festivāla ietvaros. Gan raudāju, gan smējos (vairāk gan pirmo) – izpildījums perfekts un manu dvēseli aizskarošs. Un “orķestris” – katrs tik citāds, tik īpašs un kopā – izcili – gan jaunais ģitārpuika Maiks  Noiss (Mike Noyce), gan iespaidīga izmēra melnīgsnējais pūšaminstrumentu ‘guru ‘Redžinalds Peiss (Reginald Pace) un, protams,  arī pārējie, kuri spēlējuši nevienas vien labas grupas sastāvos – gan Arcade Fire un Tom Waits, gan Anthony and the Johnsons u.c. (bet par to lai labāk uzraksta Toms!)

Pēc otrās festivāla dienas 7 cilvēku kompānijā vakariņojām Monmartrā.  Ieradāmies, kad viss , mums par pārsteigumu, jau tika vērts ciet. Šī iemesla dēļ, izsalkuši, vakariņojām ne īpaši jaukā itāļu vietā, tādēļ labāk ieteikšu citu, daudz labāku restorānu, kur bijām pavasarī - Le Dürer - turpat Monmartrā (19, rue Yvonne-le-Tac). Tas ir ģimenes restorāns, paši saimnieki arī apkalpo viesus.

Le Dürer

Le Dürer man palicis atmiņā ar vislabākajām domām un baudu. Te ir intīma un silta atmosfēra. Saimniece sākumā pasniedza uzkodu maisījumu (dažādas sālās uzkodas – riekstiņus, “čipšus” u.tml.) Restorāns pirmajā mirklī šķiet mazs un šaurs, tomēr plašāku to padara otrs stāvs.  Pirms atbrīvojās kāds galdiņš, vajadzēja pavisam neilgi uzgaidīt, tā kā, ja iespējams – rezervējiet!

Moules fracies

Arī ēdiens bija tīkams un baudāms – ne kur piesieties. Atceros, ka te bija labas mīdijas, arī pīle. Pēc detaļām var just, ka pie katra ēdiena ir īpaši piedomāts, un tas tiek pagatavots un pasniegts tradicionālām ģimenes receptēm (piemēram, kartupeļu plāksnītes kā piedeva).  Cenas arī labas.

Iesaku šo vietu!

Svētdiena, 30. oktobris

Versaļa un vakariņas

Lai arī no rīta pēc ieteikumiem twitter’ī bijām ieplānojuši dodies uz kādu brunch, tomēr mūsu vēderi teica skaļu “NĒ!”. Kaut kā galīgi nejutāmies labi. Lai nu kā – bez brokastīm un pusdienām, visu dienu pavadījām Versaļā, kas, par brīnumu, ievērojami uzlaboja mūsu abu pašsajūtu. Mums paveicās – paspējām uz pēdējo dienu, kad, viscaur Versaļas dārziem,  skanēja skaļa klasiskā mūzika, kas radīja īpaši aristokrātisku noskaņu. Kaut arī man teica, ka uz Versaļu jābrauc pavasarī, es drīzāk domāju – Versaļā ir skaisti vienmēr! Arī rudenī.

Vakariņās mūs aizveda latviete, kas dzīvo Francijā. Tikām aizvesti un klasisku franču vietu – Le Café Du Commerce (51, rue du Commerce).  Kad ieradāmies, vēlējāmies aizņemt galdiņu otrajā stāvā (tur esot jaukāks skats), bet viesmīlis ātrā franču valodā mums teicās, ka viss esot aizņemts. Nu neko – ieņēmām ierādīto vietu turpat lejā.

Labi gan, ka Dagnija, mūsu pusdienu iniciatore, labi pārzina franču valodu, jo šķita, ka viesmīļa attieksme pret francūžiem ir citāda. Ar to es negribu teikt, ka attieksme pret mums būtu bijusi slikta, bet gan to, ka savā valodā viesmīlis ar apkārt sēdošajiem francūžiem sapratās labāk – sniedza skaidrojumus un jokoja daudz intensīvāk. Starp citu – mājas lapa arī tikai franciski :) Un vēl – man šķiet, ka daudz draudzīgāk te  izturas pret patstāvīgajiem klientiem (arī tiem, kas nav franči!).

Kopš ieradāmies (plkst. 20), stundas laikā restorāns strauji piepildījās ar franču ģimenēm un draugu kompānijām. Atkal jāsaka – labs rādītājs, ja šeit vakariņo vietējie. Izvēlējos ļoti klasiku ēdienkarti – franču sīpolu zupu (soupe à l’oignon) un foie gras. Toms gan ko interesantāku – starterī kaut ko no cūku ausīm un otrajā, ja nemaldos – cūku nieres… Pēc pirmās dienas dievīgās foie gras, šī šķita nedaudz par sāļu. Mana sīpolu zupa – nedaudz par asu. Pārējie gan bija apmierināti pilnībā :) Man pašai laikam vajadzēja sagaidīt desertu -  tas pārsteidza. Pirmkārt jau, to interesantais piedāvājums. Tomam tika saldējums ar šņabi (!!!), man – saldējums ar trim dažādām šokolādēm – ļoti gards! Kopā 3 personas samaksājām gandrīz 100 eiro.

Kopumā par šo vietu gribētos teikt – piesaistošs iekārtojums un atmosfēra, ēdienu izvēle – plaša un kvalitatīva. Tomēr līdz galam nejutos te gaidīta. Šķita – šī ir vieta pašiem francūžiem.

Tāda lūk mums Parīze rudenī – garda, krāšņa un interesanta. Līdz nākamajai reizei…