Madride, 4. un 5. diena

21. novembris, pirmdiena

Dienas pirmo pusi pavadīju ar Madridi divatā un sapratu – beidzot sāku tajā orientēties (centrā, protams). Spraucoties cauri rindām, kurās spāņi stāv pēc nacionālās loterijas biļetēm, klīstu pa iepirkšanās ielām ap Puerta del Sol laukumu. Pēc četrstāvīgā H&M izstaigāšanas esmu nogurusi – laiks brokastu cafe latte un kruasānam – gluži kā Parīzē, bet tomēr ne. Madridē šodien ir silti un saulaini – beidzot nesmidzina lietus. Pa dienu gaiss uzsilst līdz pat 17 grādiem.

Pēc veikaliem vakarā sagaidu Puerta del Sol Tomu un dodamies vakariņās uz vietu, ko noskatīju pa dienu -Fatigas del Querer, tepat vecpilsētā (Callde de la Cruz 17). Izvēle ir pareiza – te ir gardi, lēti, un arī apkalpošana draudzīga. Piedāvājumā tipiska Madrides virtuve – ne tikai tapas, bet arī pamatēdieni un deserti (2. – 2.50 Eur). No visām apmeklētajām vietām, šī ir favorīts, jo, lai cik īpaša atmosfēra nebūtu vēsturiskajos tapu bāros, kur ātri, kājās stāvot , var izdzer glāzi alus un ko uzkost, dažreiz, pēc uz kājam pavadītas dienas, gribas viegli atlaisties krēslā un pavakariņot. Patīk, ka viesmīlis palīdz izvēlēties un saprast, cik daudz spēsim apēst (mums ir tendence pasūtīt par daudz). Pie katra ēdiena, bez prasīšanas, tiek atnesti divi ēdamrīku komplekti, lai varam ēst abi vienu ēdienu uzreiz, kas ir svarīgi, nogaršojot ko jaunu. Uz diviem pasūtām: salmojero cordobes – auksto tomātu zupu ar ķiplokiem un ibēriešu šķiņķi (4 Eur), tortilla Española (5 Eur) un Callos a la Madrileña - īpatnējs Madrides virtuves ēdiens – tāds kā sautējums no dažādam dzīvnieku iekšām (7.50 Eur). Tortilla ir labākā no visām, ko līdz šim esam ēduši. Madrileña nav manā gaumē, bet tiem, kam nav iebildumu pret ēdieniem, kas pagatavoti no zarnām – šis ir jāpamēģina. Mums te patīk, un nolemjam atgriezties rīt. Pēc 2h man sarunāta tikšanās ar diviem draugiem no laika, kad mācījos Vācijā – spānieti Rocio un amerikāni Edwardu, kuri abi pašlaik dzīvo Madridē.

Fatigas del Querer

Salmojero cordobes

Callos a la Madrileña

Tiekamies Bilbao metro pieturā un, lai arī saku, ka esmu paēdusi, es nedrīkstu teikt nē tavernai. Labi – šoreiz dzersim sidru. Tā kā Rocio ir spāniete, tapas pasūta viņa – chorizo, calmares un croquettas. Es nespēju ieēst, bet nogaršoju mazliet no visa. Croquettas laikam ir mana mīļākā tapa, – par to pārliecinos arī te. Bet šoreiz ne par tapām – iegūstu daudz vērtīgu padomu un informācijas par spāņu ēšanas paradumiem, bet par tiem pastāstīšu vēlāk, atsevišķā ierakstā. Vakara nobeigumā ar Tomu iedzeram “pirms gulēt iešanas caña” un gaidām rītdienu.

22. novembris, otrdiena

Te ir tik ciešs miegs, ka atkal nedaudz aizguļamies. Galu galā, pēc rīta darbiem, brokastis ieturam tikai ap diviem, bet toties – cik gardas un tradicionālas. Pēc Rocio ieteikuma Vecpilsētā trodam Chocolateria San Gines (meklē Plaza de Sangines laukumā). Šī atkal ir viena no vēsturiskajām vietām – atvērta jau 1894. gadā. Chocolateria ir pilna, visi mielojas ar vienu un to pašu – churros con chocolate. Ari mēs. Churros ir eļļā vārīts mīklas izstrādājums – pēc garšas nedaudz līdzīgs virtuļiem, bet tam ir cita – gareniska forma, lai tos viegli varētu mērcēt karstā šokolādē. Pirms ēšanas tos var apkaisīt ar pūdercukuru – lai saldāk. Uz diviem apēdam vienu porciju (6 churros), un ar to pilnīgi pietiek. Šis jāpamēģina ikvienam saldummīlim!

Chocolateria San Gines

Churros con chocolate

Pēdējā diena Madridē. Pirmā, šķiet, jau bija tik sen, bet tai pat laikā – viss tik ātri pagājis. Madridē atkal līst, bet, ja tam ir kāda nozīme, tad nejau pēdējā dienā! Mēs izstaigājam lielo Parque del Retiro un botānisko dārzu. Dubļi līp pie kājām, bet, ja vāverēm un pāviem tas netraucē, tad mums arī ne. Esam jau tā saraduši ar tapu bāriem, ka jau pēc pāris stundām steidzam atpakaļ uz centru, veco tapu bāru – Casa Labra – kur bijām jau otrajā dienā. Tas, kā vienmēr, ir pilns, un pie kases atkal sēž smaidīgais Alfredo kungs. Apēdam pāris croquettas un pēcāk blakus esošajā lielveikalā iepērkam gardumus mājām. Lai nu kas, bet spāņu desiņas līdz gada beigām mūsmājās būs pietiekami.

Plkst. astoņi vakarā. Mums un Madridei atvēlētas vien 12h, no kurām lielāko daļu pavadīsim guļot. Lai pateiktu gardu Adios!, beidzamo reizi pavakariņojam vakar atklātajā vietā – Fatigas del Quere. Mūsu vakariņas – patatas bravas, gambas al ajillo (garneles ar ķiplokiem), rabo de toro estofado jeb vērša astes sautējums, un, protams, caña. Te apvienojas labas cenas, saprotošs personāls un labi pagatavots, vietējai virtuvei raksturīgs, ēdiens. Mums garšo viss. Samaksājam tikai ap 30 Eur un jūtamies pilni. Tik pilni, ka saldo atkal izlaidīsim. Starp citu – šī arī viena no retajām vietām, kur nav jāmaksā par maizi (citos tapu bāros ir). Lēnā solī dodamies uz viesnīcu un ar acīm atvadamies no Madrides – vietas, kurā, šķiet, dzīve neapstājas nekad,arī vēlā darbadienas naktī. Madride – mēs atgriezīsimies – pēc tapām, saules un iespaidiem. Pēc šī ceļojuma, man radusies interese vairāk papētīt spāņu tapu un citu ēdienu vēsturi – par saviem atklājumiem noteikti uzrakstīšu arī te :)

Paldies, tiem, kas lasīja!